Ielaidu sievieti ar bērnu savā Purvciema dzīvoklī, bet pēc pusgada sapratu – tā bija liela kļūda

Pirms pusgada es biju pārliecināts, ka rīkojos kā īsts vīrietis. Satikšanās ar Alīnu man šķita kā likteņa dāvana – viņa bija tieši tāda, kādu biju iedomājies savu ideālo sievieti: mierīga, maiga un ar to īpašo siltumu acīs.

Viņai bija septiņgadīgs dēls Artūrs, un man tas nešķita šķērslis. Es pat domāju: “Lieliski, būs pilnvērtīga ģimene.”

Kad Alīna kādā vakarā pie tējas tases atzinās, ka viņai kļūst arvien grūtāk pavilkt dzīvokļa īri un komunālos, es nešaubījos ne mirkli. Mans divistabu dzīvoklis Rīgā, Purvciemā, ir pietiekami plašs.

Es pats savām rokām tur biju veicis kapitālo remontu – izlīdzinājis sienas, ieklājis kvalitatīvu laminātu un virtuvē uzstādījis jaunas virsmas. Tas nebija vienkārši dzīvoklis tipiskā blokmājā; tas bija mans lepnums, mans mierīgais stūrītis starp Purvciema daudzstāvu masīviem.

Man šķita – kāpēc lai viņa maksātu svešam saimniekam, ja mēs varam veidot kopīgu nākotni šeit? Taču šovakar, sēžot savā virtuvē un skatoties uz aizsvīdušo logu, es jūtos kā svešinieks pats savā īpašumā.

Esmu kļuvis par svešinieku pats savās mājās un jūtos tā, it kā ar savu klātbūtni tikai traucētu viņu abu dzīvi….

Sākums kā no filmas un pirmie “zvaniņi”

Pirmās nedēļas pēc viņu pārvākšanās bija gandrīz ideālas. Bija novembra beigas, ārā pamazām sāka snigt, un mājas sajūta bija neaprakstāma. Alīna no rītiem gatavoja brokastis, dzīvoklī smaržoja pēc kafijas un pankūkām. Artūrs uzvedās klusi, spēlējās savā stūrīti. Es patiešām ticēju, ka esmu atradis savu ostu.

Taču, sākoties ziemai, idille beidzās. Tas sākās ar šķietamiem sīkumiem. Vispirms viesistabā pie dīvāna “uz laiku” nolika kasti ar rotaļlietām. Tad turpat parādījās Artūra galds ar datoru. Drīz vien es sapratu, ka viesistaba, kur es agrāk pēc darba maiņas gribēju tikai mierīgi apsēsties un atpūsties, vairs nav mana zona.

Tā bija pārvērtusies par mūžīgu nekārtību, kurā es pat uz dīvāna nevarēju apsēsties, neuzduroties kādai bērna mantai vai “Lego” klucītim.

“Tu taču esi pieaudzis cilvēks”

Lūzuma punkts pienāca kādā janvāra otrdienā. Es atgriezos mājās pēc četrpadsmit stundu maiņas – rokas bija pārsalušas, kājas smeldza un galva dunēja tā, ka gribējās vienkārši iekrist gultā un nedzirdēt nevienu skaņu. Ienākot viesistabā, pavērās skats, kas burtiski “izsita drošinātājus”: viss paklājs bija noklāts ar asiem plastmasas konstruktoriem un izmētātām čipsu paku drupām, bet Alīna, it kā nekas nebūtu, bija pusguļus ierāvusies dīvānā ar telefonu rokās.

Viņa pat nepamanīja manu ienākšanu, jo bija pilnībā iegrimusi TikTok video skatīšanā – pa visu istabu skaļi skanēja tie dīvainie, mākslīgie smiekli no kārtējā joku video un skaļa fonu mūzika, kas manā pārgurušajā galvā griezās kā urbis.

— Alīna, mīļā, mēs taču runājām… Viesistaba ir mūsu kopīgā atpūtas zona, nevis noliktava. Es nevaru pat līdz balkonam aiziet, nesaspiežot kādu detaļu, — es teicu, mēģinot saglabāt mierīgu balsi.

Viņa pat nepacēla galvu. Tikai ar pirkstu pārslidināja ekrānu.

— Viktor, nu neesi tik sīkumains. Tu taču esi pieaudzis vīrietis, bet čīksti par bērna mantiņām. Artūram vajag vietu, kur attīstīties. Es nevaru viņu visu laiku turēt ieslēgtu tajā mazajā istabā. Viņam vajag telpu!

Tajā brīdī es pirmo reizi sajutu tādu kā dīvainu rūgtumu un nepatīkamu tukšuma sajūtu. Man nebija nekas pret bērnu, bet man bija iebildumi pret to, ka mans ieguldītais darbs remontā un mans personīgais miers pēkšņi tika uzskatīts par kaut ko pilnīgi mazsvarīgu.

Kur palika nedēļas pārtika?

Nākamais nepatīkamais pārsteigums bija finansiālais jautājums. Es strādāju smagi, un mana alga ir pietiekama, lai mēs dzīvotu stabili, bet es nebiju rēķinājies, ka pēkšņi kļūšu par vienīgo maksātāju par pilnīgi visu. Trešdienas vakarā es atvēru ledusskapi, kuru vēl svētdien biju pielādējis līdz augšai, un ieraudzīju, ka tas ir gandrīz tukšs.

— Alīna, kur palika viss gaļas izlase un tie sieri, ko nopirku? Tur taču bija krājumi visai nedēļai! — es nesapratnē jautāju.

— Ak, jā, pie manis šodien bija ieskrējusi Linda ar savu mazo. Mēs izdomājām uztaisīt kārtīgas vakariņas, pasēdējām, papļāpājām. Tu taču neesi skops, vai ne? Mēs esam viena ģimene, un ģimenē viss ir kopīgs.

— Ģimene nozīmē arī kopīgu atbildību, — es noteicu, jūtot, kā dusmas sāk vārīties. — Es šomēnes samaksāju par visu: īri, apkuri, elektrību, nopirku Artūram tos dārgos ziemas zābakus, ko tu lūdzi. Tava līdzdalība ir bijusi tieši nulle. Tu pat jogurtus pērc tikai sev un dēlam. Vai tas ir godīgi?

Alīna pēkšņi pieslējās kājās. Viņas acīs vairs nebija ne vēsts no tā maiguma.

— Atkal tu par savu naudu! Es domāju, ka tu mūs mīli, bet tu izrādies parasts skopulis. Kā tu vispār uzdrīksties man pārmest ēdienu? Mums ar dēlu ir tik sāpīgi to dzirdēt. Es jutos te kā mājās, bet tagad redzu, ka esmu tikai apgrūtinājums tavam makam!

Viņa vienkārši aizgāja uz otru istabu, atstājot mani vienu virtuvē. Es dzirdēju, kā viņa aiz sienas sāk klusi izplūst emocijās un kā Artūrs uzreiz pieskrien viņai klāt. Tajā brīdī es sajutos patiešām nepatīkami, it kā es būtu izdarījis ko nepieņemamu, lai gan loģiski sapratu – manā pusē ir taisnība.

Kad attiecības ar bērnu kļūst sarežģītas

Visgrūtākais sākās tad, kad es pamanīju, kā Artūrs maina savu uzvedību. Viņš vairs nebija tas klusais zēns. Viņš ātri saprata – mamma viņu aizstāvēs jebkurā situācijā. Kādā pēcpusdienā es ieraudzīju, ka viņš ar tumšu flomāsteru velk svītras pa koridora gaišajām tapetēm.

— Artūr, ko tu dari? Tā nedrīkst, tā sabojā tikai sienas! — es mēģināju viņu apturēt.

Zēns pat nepaskatījās uz mani. Viņš vienkārši turpināja zīmēt un vienaldzīgi noteica:

— Mamma teica, ka šī ir arī mana māja un es te varu darīt, ko gribu. Tu man neesi tētis, lai komandētu.

Tajā brīdī es burtiski sastingu. Šī frāze nebija bērna izdomāta. Tā bija Alīnas ielikta viņa galvā. Es sapratu, ka manā dzīvoklī ir izveidota maza fronte, kurā esmu ienaidnieks.

Pēdējais piliens – mani instrumenti

Sestdienā viss sasniedza kulmināciju. Es nodarbojos ar tehnikas labošanu – tas ir mans hobijs un reizēm arī papildu peļņa. Manā skapī stāv dārgi, profesionāli instrumenti. Ienākot istabā, es ieraudzīju Artūru sēžam uz grīdas ar manu lodāmuru. Viņš mēģināja ar to “skrūvēt” grīdas līsti, burtiski skrāpējot koka segumu.

— Artūr, tūlīt pat noliec! Tas nav joks, tu vari apdedzināties un sabojāt dārgu lietu! — es uzsaucu.

Puika pietvīka sārts un ar visu spēku svieda lodāmuru pret zemi.

— Man vienalga! Mamma teica, ka tu vienmēr esi neapmierināts un tikai rājies uz mums, — viņš atteica un uzreiz aizskrēja uz istabu pie mātes.

No istabas iznāca Alīna. Viņa pat nepaskatījās uz zemē nomesto, salauzto instrumentu, bet uzreiz sāka man pārmest, ka es bērnam pārāk stipri aizrādot un ka ar savu mūžīgo neapmierinātību radot mājās sliktu gaisotni.

Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās mūsu saruna par dzīvesvietas maiņu

un kāpēc Alīna uzskata, ka ziemas laikā šāds lēmums nav pieņemams.

0 0 balsis
Raksta vērtējums
Pierakstīties jaunumiem
Saņemt paziņojumus par...
guest
0 Komentāri
Viedokļi pie teksta
Skatīt visus komentārus